top of page

Ģirts Rungainis: Kas traucē uzbarot aitas jeb pārdomas par uzņēmējdarbības kreditēšanu

2023. gada 20.maijā, delfi.lv


Vairāk nekā 30 gadus darbojoties uzņēmējdarbībā, ir nācies redzēt dažādas pieejas ekonomikas politikā un arī dažādu eksperimentu sekas. Mainās uzņēmēju paaudzes, un mainās domāšana. Nupat publiskotais Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā rāda, ka pēdējā gada laikā ir augusi gan Latvijas banku spēja un vēlme finansēt uzņēmējus, gan pēdējo spēja aizņemties, tomēr daudz lēnāk aug vēlme prasīt aizņēmumu. Vai Latvijas uzņēmējiem trūkst ambīciju? Vienkāršas atbildes nav, taču nedomāju, ka vaina būtu ambīciju trūkumā.


Šobrīd esam uz tādas kā robežlīnijas, kur vecākā uzņēmēju paaudze labprāt atkārtotu deviņdesmito gadu vieglās peļņas pasākumus, ko vairs nepieļauj bankas un likumdošana, savukārt jaunākajiem uzņēmējiem ir dotas plašas iespējas, bet tie ar izteiktu piesardzību raugās uz riskiem, ko nāktos uzņemties. Lai izprastu mūsdienu uzņēmēju piesardzību, jāatskatās pagātnē.

Pēc neatkarības atgūšanas piekoptā "pedāli grīdā" ekonomikas politika beidzās ar pamatīgu finanšu krīzi 2008. gadā. Deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā netrūka t.s. blata uzņēmēju, kuriem labas pazīšanās īstā padomju garā ļāva "kārtot lietas" – galvenokārt denacionalizācijas un privatizācijas jomā. Tas veicināja strauju nekustamā īpašuma industrijas attīstību, ļaujot ātri gūt pamatīgu peļņu. Valsts naudu ieguldīja vērienīgi – tur, kur to vieglāk ātri nopelnīt, nevis tajās nozarēs, kur patiešām būtu vajadzīgas darba vietas un kas ražotu globāli konkurētspējīgas preces, pakalpojumus vai piedzīvojumus. Tāpēc pirms 15 gadiem piedzīvotais kritiens daudziem izrādījās ļoti sāpīgs – cilvēki zaudēja īpašumus, piedzīvoja maksātnespējas procedūras, bija spiesti doties uz citām valstīm labākas dzīves meklējumos. Atgūšanās pēc ekspansīvās kreditēšanas ballītes izrādījās tik smaga, ka prasīja daudzus gadus.


Protams, no tā ir mācījušies visi. Banku sektors vairs nenodarbojas ar lombarda tipa aizdevumiem: ja pirms lielās krīzes galvenais kritērijs aizdevuma izsniegšanai bija ķīlas vērtība, tagad uzmanības fokusā ir klienta reputācija, finanšu plūsma un tās caurskatāmība – gan privātajiem aizņēmējiem, gan biznesa klientiem. Tāds banku modelis, kāds Latvijā bez problēmām darbojās iepriekšējās krīzes laikā, ievērojamu tirgus nišu aizņemot finanšu institūcijām, kas nodarbojās ar naudas atmazgāšanu, vairs nav iespējams. Kopš Krievija, no kurienes plūda krietna daļa netīrās naudas, ir nonākusi konfrontācijā ar Rietumiem, mēs nevaram atrasties pa vidu – ja esam Rietumu pusē, netīra nauda ir jāsauc par netīru naudu.

Paralēli šiem notikumiem kopš 90. gadiem ir radīta virkne jaunu institūciju – piemēram, maksātnespējas administratori, kas darbojas kā uzņēmēju sūri grūti sastrādāto labumu konfiskācijas mehānisms, būtiski mazinot riska apetīti. Ja apkaimē rosās aktīvi vilki, nav jābrīnās, ka aitas ir kārnas un to nav sevišķi daudz.


Uzņēmēji nenoliedzami ir piesardzīgi un pēc bankas finansējuma nesteidzas. Tie, kuri bija konkurētspējīgi pirms 20 vai 30 gadiem, ir diezgan ilgi gulējuši uz veciem lauriem, gaidot labākus laikus un cerot uz iespēju atkārtot vieglas peļņas pasākumus. Tēlaini runājot, viņi meklē sieru, kura vairs nav – aktīvu, banku finansētu nekustamā īpašuma tirgus sprādzienveidīgu attīstību. Tie laiki ir pagājuši.

Savukārt jaunie uzņēmēji lielākoties izvēlas darboties lokāla patēriņa biznesā. Latvija nerada pietiekami daudz jaunu uzņēmumu, kuri izietu ārpus Latvijas robežām ar globāli konkurētspējīgu produktu. Var jau spriedelēt par viensētas mentalitāti, kaut arī tikai pirms dažām paaudzēm mēs visi Eiropā bijām zemnieki, tas nav Latvijai specifisks stāvoklis. Un tomēr tieši Latvijā saimnieks, sasniedzot zināmu saimniecības izmēru vai sākot garlaikoties, drīzāk izvēlas vietējā tirgū izmēģināt kaut ko jaunu, nevis iet pāri robežām un apgūt plašo pasauli ar jau pārbaudītu produktu. Taču 21. gadsimta realitāte ir tāda, ka, ja esi uzgājis zelta dzīslu, no visa pārējā ir jāatsakās – tikai tā var konkurēt globāli. Viensētas domāšanu Latvijā veicina pārbirokratizācija un pārregulācija, t. sk. finanšu jomā. Vienlaikus standartu pazemināšana, visticamāk, nebūtu risinājums, ja negribam atkal nonākt īstermiņa kredītu finansētā nekustamā īpašuma cenu burbulī. Būtu ļoti nepareizi uzpūst uguni, lai pēc tam tajā sadegtu.


Vai šis ir īstais brīdis ņemt kredītu un investēt uzņēmuma izaugsmē? Uzņēmēji veido ap 8–10% no visas sabiedrības. Tie ir cilvēki, kuri ir nepamatoti optimisti, izlēmīgi, spējīgi darboties nepietiekamas informācijas apstākļos, rīcības cilvēki, kuri negaida, bet uzņemas risku, iztur spriedzi, spēj piecelties, ja gadījies pakrist. Šādiem cilvēkiem katrs brīdis izaugsmei ir vislabākais. Ja uzņēmējam ir ideja un viņš redz iespēju tirgū, ir jārīkojas tagad. Ja var saņemt finansējumu savas ieceres īstenošanai, tas ir jādara, sevišķi situācijā, kad inflācija joprojām ir augstāka nekā procentu likmes, līdz ar to, aizņemoties naudu, procentu likmes ir negatīvas. Jā, aizņemšanās apetīte Latvijā ir mainījusies: 2008. gada notikumi mums ir iemācījuši, ka aizņemamies svešu naudu uz laiku, bet atdodam savējo – un uz visiem laikiem.


Tomēr apgalvot, ka Latvijas uzņēmējiem trūkst ambīciju, nav pamata. Mūsu uzņēmēji vienkārši ir piesardzīgāki nekā kaimiņvalstīs. Domāju, ka daudzi labprāt uzņemtos riskus, ja redzētu iespēju neveiksmes gadījumā pārdot savu uzņēmumu un investēt jaunā biznesā. Diemžēl jauni biznesi rodas pārāk lēni, jo trūkst atbilstoši kvalificēta darbaspēka, bet tas savukārt ir akmens izglītības sistēmas lauciņā. Domāju, ka Latvijā netrūkst ambiciozu uzņēmēju, taču vairums sevi realizē tikai tik, cik mūsu uzņēmējdarbības vide ļauj to darīt bez lieka riska. Tas, kas būtu vajadzīgs, – mazāk gremdēties atmiņās par pagātnes sieru un vairāk domāt, kā konkurēt globālajā tirgū un veiksmīgi nopelnīt.

Comentarios


bottom of page