Kāpjot virsotnē, vienlaicīgi jāskatās uz ceļu zem kājām

Tvnet.lv, 11.11.2021. Ir nepieņemami, ka valstī prevelē īstermiņa domāšana un nav ilgtermiņa attīstības vīzijas un tās īstenošanas plāna, kas ir “dzīvs“, proti, regulāri tiek pilnveidots, uzlabots un koriģēts. Ļoti svarīgi ir spēt noturēt fokusu kādā konkrētā virzienā.

Tam nepieciešama gan vīzija, gan plāns. Diemžēl pēcpadomju sabiedrībā, kas ir pieredzējusi plānveida ekonomiku, pats vārds “plāns“ ir saistīts ar negācijām. Turklāt sabiedrība laika gaitā ir pieredzējusi, ka reti kurš plāns tiek izpildīts. Taču, ja valstij šāda ilgtermiņa attīstības plāna nav, tās dienaskārtību nosaka īstermiņa problēmas vai arī kādi citi ārēji spēki, kuriem šāds plāns ir. Grieķijas premjerministrs Georgs Papandreu (George Papandreou) ir teicis viedus vārdus par kalnā kāpšanu, proti, lai nepazaudētu virzienu, kurā dodas, vienlaikus ir jāskatās gan uz virsotni, gan ceļu zem kājām, lai nepaslīdētu un nenokristu.


Ilgtermiņa vīzija ir virsotne, bet plāns – nepārtraukta skatīšanās zem kājām. Latvijā ir jābūt kādai institūcijai, kas būtu par to atbildīga, nodrošinot ilgtermiņa domāšanu un vienlaicīgi vairojot sabiedrības pašapziņu. Arī dažādām valsts institūcijām nav rīcības plāna, to mēs redzējām laikā, kad Latvijā sākās Covid-19 pandēmija, kad veselības ministrijai nebija plāna nekam nopietnākam par gripas epidēmiju. Šis viens piemērs ir kliedzošs, kas parāda īstermiņa domāšanu un valsts nespēju operatīvi rīkoties nopietnā krīzes situācijā. Valsts domāšana ir fragmentāra, sadrumstalota, dezorganizēta un dezorientēta. Valstij ir dažādi īstermiņa un vidēja termiņa mērķi, taču nav nevienas institūcijas nedz Saeimā, nedz valdībā, kas mērķtiecīgi plānotu valsts attīstību ilgtermiņā. Piemēram, mūsu kaimiņiem igauņiem parlamentā ir veselas divas institūcijas, kas atbild par valsts ilgtspēju, pamatojoties uz pārdomātām stratēģijām. Latvijas Zinātnes akadēmijā ir Ekonomikas institūts, bet tā ir komerciāla organizācija, kurā strādā neliela ekspertu grupa, kas sniedz dažāda veida pētnieciskos pakalpojumus. Neslēpšu, Latvijā situācija šajā ziņā ir bēdīga. Ir apsveicami, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera pēc tās prezidenta Aigara Rostovska iniciatīvas ir sākusi darbu pie tā, lai šo robu aizpildītu. Virkne Latvijas uzņēmēju un akadēmisko prātu, gatavojoties konferencei “Latvija 2070“, ekspertu darba grupās strādāja, lai izvērtētu esošo situāciju un ieskicētu nākotnes ilgtermiņa attīstības virzienus. Lai nokļūtu mērķī, tas ir jādefinē, jo bez tā nav iespējama jēgpilna virzība. Tāpēc ir kritiski jāizvērtē esošā situācija un skaidri jānosaka valsts turpmākās attīstības stratēģija un taktika. Iespējams, katram no mums intuitīvi ir kāds redzējums par to, kādā virzienā būtu jādodas. Esmu novērojis, ka Latvijas iedzīvotājiem ir vēlme dzīvot tā, ka Vācijā, proti, mitināties vācu kvalitātes mājās, pārvietoties ar vācu automašīnām pa tādiem ceļiem, kādi ir Vācijā, Latvijas iedzīvotāji vēlas tādus ienākumus un kārtību it visā, kāda ir Vācijā.


Darba ražīgums Latvijā ir ievērojami zemāks par vidējo Eiropā, par Vāciju nemaz nerunājot. Ja skatāmies vēsturiski, tad pēc trīsdesmit gadiem mēs esam attapušies situācijā, ka esam par 20-30% trūcīgāki Iekšzemes kopprodukta izteiksmē uz vienu iedzīvotāju par mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka igauņi padomju laikā par spīti visiem aizliegumiem ir skatījušies Somijas televīziju, vēlējušies dzīvot tikpat labi, ja ne vēl labāk par somiem. Savukārt lietuvieši ir vērušies Polijas ekonomikas modeļa virzienā, kas saimnieciskā ziņā ir daudz aktīvāks un efektīvāks. Turklāt, atgriežoties pēc emigrācijas no Lielbritānijas, lietuvieši ir atveduši daudz biznesa ideju un kontaktu, izveidojuši savus uzņēmumus. Latvija, salīdzinot ar abām pārējām Baltijas valstīm, ir palikusi dezorientēta un dezorganizēta. Latvieši turpina skatīties Krievijas televīziju un padomju laika kinofilmas, kas ir papildu attīstību bremzējošs faktors. Pēdējās tūkstošgades laikā Latvijā nekad dzīves līmenis nav bijis zemāks par Igauniju vai Lietuvu. Šodien Latvija ir nonākusi situācijā, kad dzīves līmenis ir daudz sliktāks nekā kaimiņvalstīs un valsts attīstības dinamika ir negatīva. Laikā, kad Latvija orientējās uz Vāciju, centās līdzināties vāciešiem, viss bija kārtībā. Šobrīd mēs vēl joprojām orientējamies būvēt savu labklājību, pamatojoties uz attiecībām ar Krieviju. Vairāki politiķi un uzņēmēji joprojām ir gatavi lūgties Krievijai tranzīta kravu atgriešanu un iesaistīties šīs valsts naudas atmazgāšanā, kas nekādā ziņā nevar būt par pamatu Latvijas uzplaukumam. Un šāda situācija ir iespējama tikai tāpēc, ka Latvijai nav mūsdienīgas, uz reālu attīstību balstītas ilgtermiņa domāšanas stratēģijas, lai spētu radīt konkurētspējīgas preces un pakalpojumus, kurus varētu dārgi pārdot dažādos eksporta tirgos, darbiniekiem nodrošinot labu atalgojumu.


Ja salīdzinām vidējos ienākumus uz vienu cilvēku Vācijā, kur tie ir 1685 ASV dolāri mēnesī, tad Latvijā tie ir vairāk nekā divas reizes zemāki. Latvijas iedzīvotāji vēlas būt turīgāki un saņemt lielāku atalgojumu, bet, turpinot strādāt kā līdz šim, mēs nevaram būt konkurētspējīgi. Tāpēc valstij ir nepieciešams plāns un redzējums, kā palielināt konkurētspēju un vairot iedzīvotāju labklājības līmeni. Ir jābūt labai uzņēmējdarbības videi un augsti kvalificētiem, labi izglītotiem cilvēkiem, kuri spēj strādāt ar mūsdienīgiem digitāliem rīkiem, radot konkurētspējīgas preces un pakalpojumus. Latvijai ir jābūt vietai, kur latviešiem ir vislabāk dzīvot un strādāt, pelnīt un justies komfortabli. Tas, manuprāt, ir galvenais mērķis, kuram vajadzētu būt valsts attīstības stratēģijas pamatā. Tāpēc valstij ir jābūt gatavai izmaiņām, kuras neizbēgami būs, un jāspēj rīkoties proaktīvi jebkādos apstākļos. Ja skatāmies uz Latviju pēc piecdesmit gadiem, ir skaidrs, ka to pārvaldīs mūsu bērni un mazbērni. Ja neiestāsies kāda katastrofāla situācija, kas var būt saistīta ar klimata izmaiņām vai pat kodolkariem, vai kāds cits apokaliptisks scenārijs, 2070. gadā Latvija, manuprāt, būs tehnoloģiski attīstīta valsts, kurā tiks radīti konkurētspējīgi pakalpojumi, preces vai piedzīvojumi, pēc kuriem būs liels pieprasījums visā pasaulē.

Jāņem vērā, ka klasisko nozaru, kā, piemēram, lauksaimniecības, mežizstrādes, metālapstrādes īpatsvars ekonomikā turpinās samazināties. Dominēs pakalpojumu sektors un visas tās jomas, kas ir saistītas ar viedajām tehnoloģijām. Trīs vaļi, uz kuriem balstīsies Latvijas labklājība pēc pusgadsimta, būs sadarbība, zināšanas un uzņēmība. Tās ir tās vērtības, kuru šobrīd visvairāk pietrūkst.