Rungainis: Pārdales ekonomikas vietā – jaunrades tautsaimniecību

DB.LV, Rīga, 29.06.2021. Līdzšinējā, daudziem cilvēkiem pierastā sociāli ekonomiskā sistēma — visu lēti saražo Ķīnā un tiek noturēta salīdzinoši zema inflācija atrodas beigu fāzē, ASV un ES konfrontācija ar Ķīnu pieaugs, bet Latvijai jāmaina attieksme pret uzņēmējiem, jo investīciju klimats pie mums ir ievērojami sliktāks, nekā kaimiņvalstīs un nav pārsteigums, ka mūs jau ir apsteigusi Lietuva, bet Igaunija atrodas tālu priekšā, un neko nedarot Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm tikai pieaugs


To intervijā Dienas Biznesam stāsta Prudentia partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis. Viņaprāt, ir Latvijā ir jāmaina saimnieciskais uzstādījums un pārdales ekonomikas vietā jārada jaunrades tautsaimniecība, jo nodarbojoties galvenokārt ar pārdali, nekas nerodas un arvien mazāk paliks ko pārdalīt. Savukārt valsts pārvaldes un pašmāju politiķu attieksmi pret uzņēmējiem varētu mainīt arvien pieaugošā Lietuvas un Igaunijas uzņēmēju darbība (ieguldījumi) Latvijā un viņu neizpratne par to, kāpēc Latvijā ir «citādāka» kārtība nekā viņu mītnes valstīs, kaut arī visa Baltija ir ES.


Kādas pārmaiņas radījusi covid-19 pandēmijas izraisītā krīze?

Lai arī koronovīrusa izraisītā valstu un pat reģionu robežu «slēgšana» – veicināja izolacionismu, taču mikroelektronikas attīstības līmenis ļauj daudzus pakalpojums sniegt attālināti, risināt dažādus tautsaimniecības uzdevumus neatrodoties savās darba vietās. Pieļauju, ka bez covid-19 invāzijas tik lielu soli digitālās ekonomikas virzienā ne Latvijā, ne Eiropā, ne arī visā pasaulē nebūtu izdevies spert. Situācija «piespieda» visus – valdības pieņemt attiecīgus normatīvus, kur ļauj strādāt sēžot mājās, darba devējiem – akceptēt šādu attālināto darbu, sapulces un tikšanās no klātienes pārcelt uz virtuālo vidi, visas mācības online režīmā. Cilvēkiem ir nepieciešama socializēšanās, tāpēc daudzi ar lielu prieku dodas uz darbu birojā, lai pēc daudzu mēnešu pārtraukuma satiktu savus kolēģus tā sakot «dzīvajā». 21. gadsimtā covid-19 ir pirmā pandēmija, kaut arī tādas cilvēci ir piemeklējušas arī iepriekšējos gadsimtos, piemēram, pirms vairāk nekā 100 gadiem plosījās tā dēvētā spāņu gripa, pirms tam bijušas tīfa un mēra epidēmijas, taču vienmēr ir tādi, kuri izdzīvoja un arī tie kuri nomira. Arī šoreiz būs tieši tāpat.


Kas un kā šā gada laikā ir mainījies pasaulē?

Neatkarīgi no tā ir vai nav krīze no attiecīgā brīža pasaulē spēcīgāko spēlētāju dienaskārtības nekad nav pazudusi ģeopolitika, un ietekmes sfēru pārdale. Jebkura krīze pati par sevi nerada jaunas tendences, bet gan paātrina un pastiprina jau esošās. Krīze darbojas kā sava veida stimulators — vieniem ātrāk izbeigt savu darbību, savukārt citiem tieši pretēji ātrāk un pat straujāk uzsākt darbošanos. Mierīgajos — stagnējošajos – laikos šie procesi notiek lēni un pakāpeniski. Šī aksioma nav manījusies jau daudzus gadu desmitus. Tā bija gan PSRS laikos, gan arī 2008.- 2010. gada recesijas laikā, tā tas notiek arī pašreizējā covid - 19 situācijā. Pēc otrā pasaules kara visspēcīgākā ekonomika —ASV —savas attiecības ar Ķīnu izveidoja tikai 1972. gadā, kad notika tā laika abu valstu vadītāju tikšanās, kas kopā ar globālā tirgus liberalizāciju, izmaksu samazināšanas un ražošanas «tīrības» spiedienu un citu faktoru rezultātā ražošana no ASV sāka pārcelties uz Ķīnu. Pirms tam šādu iespēju bija izmantojusi Japāna, vēlāk jau tieši tādu pašu ceļu atkārtoja Dienvidkoreja. Visās minētajās valsts notika salīdzinoši strauja attīstība. Komunistiskās Ķīnas «atvēršanās» attīstītajai pasaulei pamatā bija uzstādījums: nav svarīgi kādā krāsā ir kaķis, bet svarīgākais, lai tas ķer peles. Savā ziņā tā bija komunistiskās Ķīnas atteikšanās no sociālistiskās – pārregulētās – saimnieciskās darbības, pievēršoties kapitālistiskajai — tirgus – ekonomikai. Daudzu gadu desmitu gaitā Ķīna kļuva par visas pasaules fabriku, šīs valsts iedzīvotāji, kas līdz tam nebija uzskatāms par darbaspēku globālajā tautsaimniecībā par tādu kļuva, savukārt tieši šis pieejamo darbaroku skaita pieaugums attīstītajās valstīs inflāciju ļāva noturēta ļoti minimālā apmērā. Laikam ritot sabruka sociālisma bloks, sadrupa PSRS un par darbaspēku globālajā tirgū kļuva Austrumeiropā, tostarp Baltijā dzīvojošie cilvēki. Vēlāk šai sistēmai daļēji pievienojās arī Krievija. Līdztekus tam pasaulē pieauga kopējais iedzīvotāju skaits un vēl daudzās valstīs tiesības uz algotu darbu «ieguva» arī sievietes, kuras līdz tam rūpējās par mājokli un ģimeni. Visi gadu desmitiem notikušie minētie procesi radīja labklājības ēru — arvien vairāk preču (ko lielākoties saražoja Ķīnā), par salīdzinoši zemām cenām — bez būtiskas inflācijas. Pašlaik šī ēra atrodas norieta fāzē, vai pat beigusies. Kāpēc? Ķīna vairs nav lēta, ir noticis būtisks algu pieaugums, jo ekonomiski jaudīgajos reģionos tās ir tādas pašas vai pat jau augstāks nekā, piemēram, Latvijā. Protams, Ķīnā ir reģioni, kuros algu līmenis joprojām ir ļoti mazs, bet ražošanai tajos ir jāpieskaita «garais ceļš» un tā radītās augstās transportēšanas izmaksas. Vēl vairāk Ķīna pirms dažiem gadiem pārstāja no Eiropas «pieņemt» dažādus atkritumus un tos pārstrādāt, tādējādi tagad ar to pārstrādāti būs jānodarbojas pašiem eiropiešiem, tostarp arī Latvijā. (Tā kā Latvija ir viena no visretāk apdzīvotajām teritorijām visā ES, tad arī pēc loģikas šajās tukšajās teritorijās arī varētu nodarboties ar kādu citu ES dalībvalstu atkritumu pārstrādi, un ko nevar pārstrādāt apglabāšanu. Šaubos vai Latvijas iedzīvotāji un jo īpaši dabas draugi akceptēts atkritumu importu un pārstrādi, jo daļa no tiem vienkārši būs jāsadedzina speciālās krāsnīs. Jebkurā gadījumā atkritumos bija, ir un būs liela nauda).


Tāpat Ķīnas varas uzstādījums ir dzīvot pēc saviem, nevis kādiem citiem nosacījumiem — noteikumiem – un kontrolēt reģionu, kurā ģeogrāfiski atrodas. Tādējādi viss, kas atrodas šīs valsts tuvumā ir apdraudēts, piemēram, Taivāna un arī citas valstis. Tas nozīmē, ka ASV un visa attīstītā pasaule nevar pārvietot problēmas un risināt jautājumus, ignorējot Ķīnas pozīciju. Piemēram, savulaik teju vai visa čipu un vēl daudz sarežģītāko mikroelektronikas produktu ražošana tika pārcelta uz Ķīnu tās interešu lokā esošo Dienvidaustrumāzijas reģionu, tad pērn un šogad problēma ir tā dēvēto čipu iztrūkums. Tas nozīmē, ka tā kā iepriekš tika «kārtotas lietas» tā vairs nevar, jo citādāk vienā dienā vispār nevienu mikroelektronikas izstrādājumu (bez kā nestrādā neviena viedā ierīce, ražošanas iekārtas, transports, sakari utml.) no šī reģiona attīstītā pasaule var nesaņemt. Jo īpaši, ja Ķīna ir kļuvusi ne tikai par pasaules fabriku, par otro lielāko ekonomiku, arī vislielāko armiju pasaulē un tai ir savas intereses un tādējādi tā kļuvusi par ASV un visas attīstītās pasaules konkurenti, lai neteiktu vēl skaļāk. Ir skaidrs, ka attīstīto valstu radītās tehnoloģijas Ķīnai atdotas vairāk netiks un būs ļoti nopietna cīņa par šādu tehnoloģiju «piegādi» un /vai nozagšanu. Jebkurā gadījumā Ķīnai būs jāizdomā un jārada sava sistēma (kā savulaik bija Paxamericana), ar saviem izgudrojumiem jārada inovācijas un jānodrošina ienākumi 1,5 miljardiem iedzīvotāju. Pasaulē ir un būs cīņa starp konkurētspējīgajiem un konkurētnespējīgajiem un tas ir attiecināms, ne tikai uz cilvēkiem, uzņēmumiem, sistēmām, valstīm, bet valstu blokiem. Tajā pašā laikā ASV un ES uzskati, kā rīkoties šādā situācijā atšķiras. Tikai viens piemērs: Ķīnā ražotajam tēraudam ES ir noteikusi gan tā ievešanas (importa) kvotu un arī ievedmuitu, tajā pašā laikā šādu kvotu nav tiem, kuri Ķīnā ražo metāla izstrādājumus un to realizē ES, tādējādi ES būtībā grauj savu mājas ražotāju konkurētspēju iekšējā tirgū. Protams vairums pasaules metāla izstrādājumu fabriku atrodas Ķīnā, bet vai šī valsts un tajā esošie ražotāji akceptē to pašu ES zaļo kursu, kas ir OBLIGĀTS visiem ražotājiem, tostarp metālapstrādātājiem? Nē nav. Tas nozīmē, ka ES būs vien jāizdara izvēle — rūpēties par apkārtējo vidi un padarīt ražotājus ES konkurētnespējīgus vai tomēr produkcijas importam no trešajām valstīm piemērot CO2 izmešu jeb ievedmuitas nodevu, lai pašmāju ražotājiem, kuri izpilda visus nosacījumus nebūtu jāzaudē konkurentiem no tās pašas Ķīnas vai citas valsts, kurā tādi nosacījumi attiecībā uz izmešiem nav jāizpilda.


Kāda vieta šajā mozaīkā ir Eiropai?

Eiropā pēdējos 2000 gadus lielā tēma ir Eiropas Savienotās valstis, jeb vēsturiski Romas impērija. Kāpēc Ķīna ir tik stipra? Tāpēc, ka tā jau ļoti sen izveidojās kā unitāra valsts. Eiropā pēdējo gadsimtu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi izveidot vienotu impēriju ar dominējošo valsti Franciju (Napoleons), tad ar Vāciju (Hitlers). Pašlaik ir Eiropas Savienība, bet tā nav unitāra un tās spēks ir bijis tieši šajā aspektā, jo dažādu valstu (arī ideju) sāncensība (ārēji raugoties kas vērtējama kā sašķeltība) dod lielākas iespējas attīstībai, inovācijām, eksperimentēšanai. Tajā paša laikā pasaules kontekstā Eiropai jābūt kā vienam blokam, jo pat tādas Eiropas lielvalstis, kā Francija, Vācija vai Lielbritānija pasaules kontekstā ir nelielas vai neteiktu mazas vienības, kuras atsevišķi pat īsti nevar nolikt pretī milzīgajai Ķīnai. Vēl jo vairāk, ja pat pasaules mēroga lielvalsts ASV bieži vien startē kopā ar Kanādu un pat Meksiku. Var secināt, ka pašlaik ir sava veida valstu bloku pasaule un lai arī šajos valstu blokos iekšējā kustība var būt pat pretēji vērsta vai pat haotiska, tomēr kopumā lielajos uzdevumos tā būs vienā – kopīgā – virzienā. Protams, ir arī tādi, kā Lielbritānija, kura izstājās no ES un domā, ka viena pati spēs sekmīgi spēlēt pasaulē, kā tas bija pirms 100 -150 gadiem. Ir aplēses, ko Lielbritānija zaudēs aizejot no ES, bet nav zināms ko tad šī valsts no šāda soļa varētu iegūt. Eiropa, it īpaši Vācija, pirms otrā pasaules kara bija pasaules mēroga tehnoloģiju un inovāciju līderis, bet karš ne tikai izpostīja pusi Eiropas, bet arī Vācijas intelektuālā potenciāla globāla nacionalizācija, kā rezultātā zinātnes un izglītības potenciāls pārvietojās lielākoties uz ASV. Eiropa pēc kara bija ne tikai sagrauta, bet arī demoralizēta, tāpēc pretstāvēšanu PSRS spēja nodrošināt tikai ar ASV palīdzību. Eiropa savā pacifismā ir aizsēdējusies, pretstatā Krievijai, kura ir ambīcijas atgūt savas priekšteces PSRS vai pat cariskās Krievijas ietekmi un tā labprāt pārdotu savus dabas resursus un «jumtotu» Eiropu. Jaunajā pasaulē ASV tehnoloģiskais, inovatīvais un pat militārais pārsvars sarūk un tas jāsaprot ne tikai ASV, bet arī Eiropai, kura pēdējos 70 gadus atradusies zem ASV lietussarga.


Kur šajā puzlē ir Latvija!

Latvija bija un ir robežšķirtne (PSRS laikos rietumos, tagad ES – austrumos) starp divām — Eiropas un Āzija (Krievija uz rietumiem vistālāk esošā Āzijas valsts) – civilizācijām. Tāpēc Latvija dažādos laikos ir bijusi gan iekļauta Krievijas sastāvā, gan arī bijusi ārpus tās. Šajā faktā ir apslēpta daļa no atbildes, kāpēc Latvija saimnieciski ir tur kur ir, kāpēc šeit dzīvojošie domā tā kā domā. Protams, varam bezgalīgi salīdzināties ar Lietuvu un Igauniju un secināt, ka pirmos 20 gadus (pēc 1990.gada) arvien vairāk Latvija atpalika no Igaunijas, tad pēdējos piecos gados arvien vairāk atpaliekam arī no Lietuvas. Pēc pirktspējas paritātes Igaunija pēdējo gadu laikā ir vēl tālāk atrāvusies no Latvijas, bet Lietuva spējusi apsteigusi Latviju. Diemžēl Latvija ir pēdējā Baltijā. Pēdējo 1000 gadu laikā šāda situācija vēl nav bijusi. Ceru, ka Latvija pēc kāda laika panāks un arī apdzīs Lietuvu.


Kas ir tā veiksmes recepte Lietuvai, kura ļāva apsteigt Latviju jeb kādas ir Latvijas problēmas?

Īsumā – sapratne ar lietu būtību tautsaimniecībā, attieksme pret biznesu, potenciālajiem investoriem, vēsturiskais mantojums, emigrantu — tautiešu – pienesums tautsaimniecībai. Un vēl sociālisms jau pierādīja, ka slaucējas nevar vadīt valsti, jo tam vajadzīgas zināšanas, sapratne un pieredze.

Lietuvai un Igaunijai nav tik smagu otrā pasaules kara un padomju laika mantojuma seku, kādas ir Latvijai — latviešu gaišāko prātu emigrācija vai izsūtīšana, vietā no plašas Krievijas iepludinot milzīgu apjomu šodienas valodā — viesstrādnieku, kuri arī šeit palika pavisam un arī vietējiem «pielipināja» savu attieksmi. Diemžēl, bet Latvijai no padomju laikiem mantojuma palika daudz salīdzinoši vērtīgu aktīvu un tik daudz resursu, enerģijas, kas jau ir patērēta to ieguvei un arī pārdalei netika tērēta ne dienvidu, ne ziemeļu kaimiņvalstī. Tas ir kā savulaik ASV populārā stāstā par diviem pelēniem, kuri atrod sieru, bet kad tas ir apēsts, tad viens dodas projām meklēt sieru citā vietā, bet otrs rīko visādus rituālus, lai siers atkal atrastos. Latvijā joprojām ir ietekmīgu cilvēku grupas, kuras vēlas labums no pašu neradītu aktīvu pārdales vai to kontroles, nevis veidot, būvēt jaunus konkurētspējīgus uzņēmumus. Viens spilgts piemērs: par «interešu klubiņu», kurš atrada vai izveidoja «melno caurumu» maksātnespējas sistēmu, kurā zilumus ir dabūjuši un pat kaklus ir lauzuši ne tikai pašmāju uzņēmēji, bet ārvalstu investori. Bet cik daudz šādas sistēmas rezultātā pazaudējām investīciju, jau esošu darbavietu un cik daudz laika patērējām, lai šo sistēmu iedabūtu kaut kādos sajēdzīgos rāmjos? Cipari droši vien ir iespaidīgi! Tajā pašā laikā visu laiku pārdalot un neko jaunu neradot arvien mazāk arī paliek to ko var pārdalīt.


Un vēl atšķirībā no latviešiem, lietuvieši emigranti no savām jaunajām mītnes valstīm uz Lietuvu «atveda» daudz vairāk biznesa ideju kā nopelnīt. Šo lietuviešu emigrantu biznesa ideju realizācija ir arī «uzgriezusi» Lietuvas tautsaimniecības attīstības ātrumu. Protams, Latvijas pašmāju uzņēmējs ir salīdzinoši trūcīgāks par kaimiņvalstu biznesmeņiem. Jebkurā gadījumā Latvijas atpalicības atbildes ir meklējamas mūsu valsts pārvaldē un politiķu pieņemtajos lēmumos un arī nepamatotās sabiedrības gaidās, kuras nepamatoti turpina uzturēt politiķi. Pašlaik, kad Latvijā sarūk tranzītkravu apjomi ir politiķi, kuri turpina uzturēt mītu, ka tiklīdz tauta ievēlēs, tā viņi uzreiz atjaunos tranzīta kravu plūsmu, bet pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos un lietu kārtību kāda tā ir Krievijā, nemainot Latvijas dislokācijas vietu — ES – tas nav iespējams, bet ir cilvēki, kuri tam tic.

Vēl viens piemērs —Latvija ar savu enerģētisko potenciālu nevar cerēt, ka šajā valstī tiks izvietotas energoresursu ietilpīgas ražotnes. Pasaulē ir daudz valstu, kur ne tikai elektrības, bet visu energoresursu cenas ir daudzkārt zemākas, nekā tās ir Latvijā, vēl jo vairāk, ja izmanto fosilos energoresursus. Un vēl, ja gribam, lai Latvijā kausētu alumīniju, tad jāuzdod jautājumu, kur iegūs attiecīgo izejmateriālu? Cik zinu, tad Latvijā boksītu (alumīnija izejvielas) ieguves nav un savukārt alumīnija lūžņu apjoms arī nav tāds, lai varētu iztikt tikai ar tiem — tādējādi ir nepieciešams imports, bet tas nozīmē papildus transporta izmaksas. Tādējādi būtiskākais jautājums ir par attiecīgā ražotāja konkurētspēju tirgū, kurā alumīnijs vai tā izstrādājumi maksā tik cik maksā, nevis var pārdot pat tik (tādu cenu) cik nepieciešams ražotājam. Jauno laiku ekonomikā visbūtiskākās ir nevis izejvielu vai energoresursu, bet gan darbaspēka izmaksas, jo visi (gan valsts, pašvaldības un cilvēki) vēlas saņem lielas algas, kuras atgriežas ekonomikā caur pirkumu un pakalpojumu, piedzīvojumu iegādi. Savukārt lielas algas var saņemt tikai radot augstas pievienotā vērtības preces, pakalpojumus (piedzīvojumus).


Latvijā ir izveidojusies pavisam citādākas valsts un sabiedrības, tostarp uzņēmēju attiecības. Ar neapbruņoti aci var redzēts kāda ir atšķirība starp Latvijas, un Igaunijas, Lietuvas attieksmi pret investoriem, jo Latvijā, piemēram, ražotnes, noliktavas vai veikala uzbūvēšanai vajag daudz vairāk saskaņojumu un birokrātisko procedūru, tātad vairāk laika, nekā Lietuvā vai Igaunijā un arī ievērojami dārgāk. Vienā Pierīgas pašvaldībā vairāki uzņēmēji jau četrus gadus gaidīja atļauju būvēt biznesa kompleksu, vienam apnika un tāds jau ir uzbūvēts Lietuvā. Dīvaini, bet tajā pašā laikā pašvaldība vēlas, lai tās teritorijā dzīvo cilvēki un tā var saņemt viņu iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ko lai saka, ja laikā (termiņā), kamēr Latvijā tiek saskaņota vienas ražotnes remonts (atjaunošana pēc ugunsgrēka), Igaunijā tiek uzbūvēta un iedarbināta jauna milzīga ražotne. Lietuvā arī ir būvniecības ieceres sabiedriskā apspriešana, tajā visi — pensionāri, studenti, strādājošie, konkurenti, analfabēti, dabas draugi un mednieki var izteikties, bet lēmumu pieņēmēji pieņem lēmumu, kas ir labvēlīgs projekta pieteicējam — biznesam. Bez tam nereti investoram Latvijā vēl bez tā, ka viņš būvē savu ražotni uz to pašam par papildus naudu jāuzbūvē publiskā infrastruktūra – komunikācijas —ceļš, elektrības, ūdens, kanalizācijas utt. infrastruktūra. Visi minētie faktori atbaida investorus no Latvijas, bet kaimiņvalstīs tos pašus investorus sagaida ar atplestām rokām un izpilda visas viņu vēlmes attiecībā uz nepieciešamo infrastruktūru, pat darbaspēka apmācībām utml. Par kādu labklājību un izaugsmi varam gribam runāt, ja bieži vien pret potenciālajiem investoriem Latvijā izturamies kā pret potenciālajiem noziedzniekiem vai pat vēl sliktāk. Un tad ir paradoksāla situācija, ka visas Baltijas valstis ir ES, kas nosaka visām valstīm vienādus spēles noteikumus, bet lokālā interpretācija un realizācija komplektā ar «paģirām pēc finanšu ballītes» Latviju padara par sava veida atstumto ar kuru labāk nevajag ielaisties nekādos darījumos. Kurš (investors) vēlēsies iet dzīvot (investēt) mājā (valstī), ja tajā ir nemitīgs kapitālais remonts, kā tas pēdējos gados notiek Latvijā? Kurš vēlēsies kaut ko būvēt, ja ir risks pēc kāda laika kāds var atbraukt ar buldozeru un visu nolīdzināt? Vispirms hipotekārajā kreditēšanā bija «gāzes pedālis grīdā», tad politiķi nolēma un ieviesa nolikto atslēgu principu — nevari vairs maksāt hipotekāro kredītu – atdod bankai atslēgas un neko neesi vairāk parādā un rezultātā strauji saruka hipotekārā kreditēšana, jo pirmās iemaksas apmērs būtiski uzauga, bet līdztekus tam netika būvētas jaunas dzīvojamās mājas — tātad mazāk darba celtniekiem, būvmateriālu ražotājiem, nekustamo īpašumu projektu attīstītājiem bija vai nu jāiesaldē projektu realizācija, kuri vēl nebija sākti būvēt vai jācer uz brīnumainu likumdevēju «apskaidrību», mainot obligāto nolikto atslēgu principu. Pārsteidzošu statistiku rāda arī tiesu sistēma, jo lauvas tiesa strīdos starp valsti (pašvaldību) un privātuzņēmumiem, tiesas lēmums ir bijis labvēlīgs publiskajam sektoram, kaut arī loģiski, ja būtu tuvu 50:50 iznākumam. Biznesa izjaukšanai, sagraušanai ir desmitiem tūkstošu variantu un diemžēl Latvija ir attīstījusi tehnoloģiju, kas balstās uz šādiem risinājumiem — kā izjaukt, kā neļaut, vai «izdzīt caur pārbaudījumu labirintam birokrātijas džungļiem» nekā uz vienu pašu būtiskāko kā palīdzēt biznesam realizēt savu ieceri. Ja tā turpināsim, tad pēc brīža būsim nevis saimnieki (kungi) savā zemē, bet gan kalpi (algoti darbinieki) pie svešiem kungiem.


Savulaik Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils sacījis, ka ASV vienmēr pieņem pareizo lēmumu, tad, kad ir izmēģinājusi visus citus iespējamos risinājumus. Domāju, ka valsts pārvalde un pašmāju politiķu attieksmi pret uzņēmējiem varētu mainīt arvien pieaugošā Lietuvas un Igaunijas uzņēmēju darbība (ieguldījumi) Latvijā un viņu neizpratne par to, kāpēc Latvijā ir «citādāka» kārtība nekā viņu mītnes valstīs, kaut arī visa Baltija ir ES, kā arī to latviešu, kuri ir jau radījuši pasaulē konkurētspējīgus produktus, pakalpojumus un par to saņēmuši atzinību, pozīcija. Neredzu citu risinājumu, jo resursu pārdales ekonomika, kas tiek praktizēta Latvijai perspektīvā draud ar eksistenciālas dabas jautājumiem. Diemžēl, bet ES struktūrfondu naudas miljardi turpinās uzturēt resursu pārdales ekonomiku, kuri pat sākotnējā labuma apmērs var būt ievērojami mazāks par kaitējuma apmēriem nākotnē.